Savā dzīves gājumā esmu nomainījis trīs darba vietas un paguvis pastrādāt četros dažādos amatos. Mans personīgais izturīguma rekords vienā darbā/amatā – nedaudz zem diviem gadiem. Veicot vieglus aprēķinus, jebkurš matemātiķis var ātri nonākt pie secinājuma, ka mans kopējais darba stāžs ir pilnīgi noteikti īsāks par astoņiem gadiem. Nav daudz, zaļš vēl esi – tā man teiktu dzīves izskolotie un rūdītie. Taisnība, tomēr ar tikvien man pietika, lai sāktu pamanīt zināmas likumsakarības mīlestībā pret saviem darba pienākumiem.

Punkts divi. Strādāt man patīk diezgan viduvēji, daudz labāk man patīk runāties par to, kā man nepatīk strādāt un, ja kāds man vēlas pastāstīt par savām darba nedienām, es ļoti labprāt viņu uzklausu. Šāda rakstura īpašība pavēra manu skatu uz pasauli plašāku un es galu galā nonācu pie satraucoša secinājuma – manis novērotās likumsakarības attiecās arī uz visiem citiem, izņemot tos, uz kuriem tās neattiecas. Sāku priecāties, ka esmu nonācis pie savas hipotēzes par 3 darba fāzēm, kura attiecās uz lielāko daļu darba ļaužu. Vēlos padarīt savu hipotēzi par publiskās apskates objektu, klusībā cerot, ka cilvēki teiks: : „Jā, tā ir.”

Hipotēze

Cilvēks no brīža, kad stājas darbā jaunā amatā vai darba vietā, līdz brīdim, kad viņš iesniedz atlūgumu, tiek paaugstināts vai atlaists, pārdzīvo trīs emocionālās darba fāzes. Fāžu ilgums ir ļoti atkarīgs no darbinieka personības, darba vietas un amata rakstura iezīmēm un dažādiem ārējiem apstākļiem, tomēr lielākoties katrai nākamajai fāzei ir tieksme būt ilgākai kā iepriekšējai

1. darba fāze

Tā ir visīsākā un neprognozējamākā darba fāze. Daudz kas ir atkarīgs no darba sarežģītības pakāpes, darbinieka rakstura un kompetences. Ekstrēmos gadījumos jau otrajā darba dienā darbinieks var būt pārcēlies otrajā darba fāzē vai tieši otrādi – pazvanījis un paziņojis, ka dosies labāk cietumā kā otrreiz uz darbu. Optimālais pirmās fāzes ilgums ir 1-2 mēneši.

Pirmajā darba fāzē darbinieks no rītiem uz darbu dodas ar nelielu satraukumu, viņš nav vēl apradis ar saviem darba pienākumiem, ar darba vietu un kolēģiem. Viņš ik pa brīdim vēršas pēc padoma pie saviem kolēģiem un uztraucās, vai nedara to pārāk bieži. Ik pa brīdim pie viņa vēršas vadītājs vai kolēģis (slikti, ja ne tā), apvaicājoties, par to kā klājas. Kolēģi neuzkrītoši vērtē jauno darbinieku, kurš iespējams to pamana, un saka : „Ja kas, tad prasi”. Tai pat laikā darbinieks nav iemācījies visu kolēģu vārdus un nesteidzās viņus uzrunāt vārdā, jo var gadīties, ka sajauks. Jūtas ir abpusējas un veci kolēģi mēdz viens otram uzprasīt : „Kā to jauno sauca?”

 

Par 2. un 3. fāzi lasi: <http://www.tavsdarbs.lv/?ide=konkurss&nid=3>