Labdiena, piedāvāju jums eseju par savu darba dienu, kas bija pēc Jāņiem. atvainojos, ja nav līdz galam precīza gramatika- tomēr no skolas jau daudz laika pagājis un tik bieži rakstīt ari mana profesija nevajaga.

Manu profesiju parasti neiekāro sēžot skolas solā un arī neviena augstskola nepiedāvā kļūt par to, kas esmu es. Nevarētu teikt, ka man darbs nebūtu labi apmaksāts vai trūktu kontakta ar cilvēkiem- tā patiesi nav- un tieši otrādi- pat pēdējā mēneša laikā man ir bijuši vairāk piedzīvojumu nekā lielam vairumam citu strādājošo kopā. Proti, es esmu radiatoru vīrs. Ikreiz, kad jums mājās ir auksti vai arī izlīst liekais ūdens imitators no trubām, es tieku izsaukts. Man jau četrus gadus ir augstākā Dr. D. Stīvena licence un tas garantē man par vislielāko naudu pirkto radiatoru apkalpošanu.

Tad nu aizvakar jeb divas dienas pēc Jāņiem tiku izsaukts uz dzīvoklis pie kādas Kreicbergas kundzes. Kā parasti paņēmu melno kasti ar štrumentiem un pavisam nejauši, bet kā pēc tam izrādījās veiksmīgi, paķēru līdzi arī divus gumijas maisiņus- tos mūsu profesijā lieto, lai novērstu tā saukto malas noplūdi. Uzvilku arī kombenzonu- Vācijā izstrādātu, piedauzīgu drēbes gabalu, kas ticis paredzēts kā uzvalka imitators- proti, ja operā radiatoru noplūdes gadījumā ir jāstrādā tieši izrādes laikā, lai tad nu mēs pārlieku neizceltos. Arguments kā māja, bet nu vācieši ir un paliek vācieši un viņiem mūsu firmelis pieder. Labi atgriežoties pie stāsta- dodos uz Kreicbergas dzīvokli, kas atrodas Rīgas klusajā centrā, līdz ar to uz 6to stāvu, protams, jākāpj un operas drēgnumam piemērotajā kombenzonā paliek stipri karsts, arī no jāņiem divas reizes salāpītā poha liek sevi manīt.

Esmu beidzot klāt un iesvīdumu vairs nenoslēpt, sāku cerēt, ka saimniece nebūs mājās un man būs attaisnojums izlaist šo darba dienu. Zvanu pie tādas Ulmaņlaika imitācijas zvana pogas ar sarkanu zamša aptveri un tai brīdī notiek tas, ko vismazāk gaidīju- gluži kā tādā šausmu filmā durvis pašas atveras un kas pats nežēlīgākais vēl fonā skan kaut kāda gaudulīga mūzika, kurā nepārtraukti atkārtojas kaut kādi čuksti.

Pasvārstījos pie durvīm pasaucu saimnieci, bet neviens neatbild. Iet prom, kad durvis vaļā palikušas kaut kā neērti. Uzreiz arī visādas domas šaujas prātā- ja nu kāds novākts, visi zina, ka es tiku izsaukts- policistiem vispār vēl noteikti aizdomīgi, ka es nosvīdis un noteikti kāda promile vēl arī saglabājusies. Nobrīnos vēl cik īsā laikā var šitādas domas saskriet prātā un lēni eju iekšā. Redzu istabu, kur uz gaiša paklāja sadauzīts puķupods. Turpinu saukt- Kreicbergas kundze, Kreicbergas kundze. Neviens neatsaucās, bet šķiet, ka dušā skan ūdens. Tuvojos, saukdams vēlreiz šo uzvārdu, kuram pavisam dīvainu pieskaņu dod tā čukstošā mūzika. Dušas durvis paraustīt nesaņemos, bet pamanu, ka guļamistabā ar maisiņiem un baltu krūšturi ir apsieti radiatori apmēram 12 grādos no stiprinājuma malas. Saprotu, ka labāk sākšu labot un tad jau- ja kāds atnāks, vismaz nedomās, ka es esmu zaglis. Uzreiz skaidrs, ka man ļoti paveicies paņemot līdzi tos gumijas maisiņus, jo radiatoriem gadījusies malas noplūde. Labošana iet kādas 20 minūtes, kuru laikā es turpinu nežēlīgi svīst savā „uzvalkā”, nepārtraukti atkārtoju Kreicbergas kundze, Kreicbergas kundze, klausos to nolādēto čukstu disku un mēģinu sadzirdēt vai kāds nenāk. Kad beidzot pabeidzu- saprotu, ka nospļauties man tagad par tiem 50-120 lvl, ko ņemtu parasti par šo darbu un dodos izeju, svīstams vēl vairāk kā pirms tam. Vēl kļūdos ar durvīm un atveru skapi, kurā pašā centrā būrī ir ievietots trusis, kur gremo un skatās uz mani. Tas, protams, bija mans lielākais truša šoks mūžā. Saņemos eju uz durvīm un redzu, ka durvis ir ciet. Es tak skaidri zinu, ka atstāju vaļā. Turpinu teikt Kreicbergas kundze, Kreicbergas kundze un redzu, ka uz durvju kliņķa ir kulīte rimi un uzsprausta zīmīte ar manu vārdu. Drebošām rokām atveru vaļā un tur 100 lvl. Nu tas jau bija par daudz- savācu naudu un skrienu lejup pa trepēm, dzirdot aiz muguras smieklus un durvju aizciršanos. Pie visa noskaņojuma, protams, iet skaidroties atpakaļ man nu galīgi nenāca ne prātā. Protams, grāmatvede pēc tam sadeva man par čeka nepaņemšanu. Nu tāda lūk bija mana, radiatoruvīra pēcjāņu darba diena.

(No tavsdarbs.lv eseju konkursa arhīviem)